Dievs, palīdzi man manā neziņā, es te maldos! Un dod man kādu zīmi! Sauc balsī mani, parādies man sapņos! Vai sūti draugu man, kas pazīst vārtus, es nezinu, pa kuriem varu iet.

Dievs, dod man vienu zvaigzni vakaros! Tās visas runā reizē, un es nesaprotu. Dod vienu zvaigzni, ko es varu klausīt!

Un rītos putnu dod, kas mani sauc! Nekad es rītos nezinu, kurp iet. Uz visām pusēm lido putni, tā un šitā. Un visi dzied, un visiem Tava balss.

Un, ja nekur nav jāiet, tikai jābūt, tad kur tā vieta ir, kur man ir jābūt?

Dievs, palīdzi man manā neziņā. Dievs, palīdzi man uzdot pareizos jautājumus. Dievs, palīdzi man uzdot Galvenos jautājumus. Radi manī jautājumus! Lai zinu, kā Tev jautāt. Dievs, jautā ar mani pats sev, es gribu zināt.

Mans miers varētu būt savvaļas puķe, kāda no tām lauka puķēm, ko ne sēj, ne novāc.

Miers varētu būt kā tas pļavas zieds, ko uzplaukušu pašu no sevis, atrod skaistā rītā kādā ceļmalā, pie koka stumbra vai strauta ielokā.

Un pietiktu tikai salasīt šo mieru, kā sēņotāji savāc sēnes vai kā saplūc viršus, vai baltās margrietiņas.

Tomēr nē, miers ir darāms darbs, tas ir pienākums. Miers ir jāaudzē kā labība.

Miers jārada ilgi, kā ir vajadzīgi gadi, lai ieaugtos roze vai iesakņotos vīnadārzs.

Nav savvaļas miera: tam var būt vienīgi cilvēka seja. Miers ir tas, ko cilvēki saņem no Dieva un būvē ar Augšāmceltā Kristus spēku.