Mārtiņš Bankins bija luterāņu mācītājs. Dzimis 1864. gada 16. jūnijā. Absolvējis 1892. gada 23. februārī Tērbatas Universitāti. Laikā no 1893.—1933. gadā kalpojis Daugavgrīvas Baltajā draudzē. Sprediķoja pārmaiņus Bolderājas baznīcā un Baltajā baznīcā, ik pēc 2 nedēļām latviešu un vācu valodā. Revolūcijas un kara laikus mācītājs pavadīja savā draudzē un darbā, neskatoties, ka viņa dzīvība bieži tika apdraudēta. Bēgļu laikā, no 1915.-1917. gadam, bija Mīlgrāvja – Bolderājas bēgļu ēdināšanas punkta vadītājs un bēgļu mācītājs Rīgas apkārtnei. Par pūliņiem mācītājs kā atziņu no valdības 1916. gadā saņēma zelta krustu. 1919./1929. Salaspils, Ikšķiles, Ogres draudžu vikārmācītājs. Viņa Dievkalpojumi vienmēr bija kupli apmeklēti.

Viesturs Šefers bija luterāņu mācītājs. Dzimis 1902. gada 21. martā. Studēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bija arī korporācijas Latvia loceklis un fakultāti beidza 1928. gadā ar cand. theol. grādu. Pēc ordinācijas jaunais mācītājs kalpoja Ogres (1929-1935), Ikšķiles un Salaspils draudzēs, kur izcēlās ar savām administratīvajām spējām, panākot Dievnamu atjaunošanu. Vēlāk, kļūstot vakantai Rīgas Jēzus draudzei, viņš tika aicināts par tās mācītāju, un arī tur sekmīgi īstenoja plašus baznīcas atjaunošanas darbus. Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās Vācijā Viesturs Šefers kalpoja kā bēgļu mācītājs Berlīnē, vēlāk kļuva par Baznīcas virsvaldes locekli un Hamburgas apgabala garīgo vadītāju. 1948. gadā viņa ierosmē Vācijā iznāca kolektīva svētrunu grāmata. Pēc izceļošanas uz Kanādu viņš organizēja latviešu draudzes Ontario provincē, bet no 1956. gada kalpoja kā mācītājs Sv. Pāvila draudzē. 1965. gadā viņu ievēlēja par Latviešu Evaņģēliski luterisko draudžu apvienības Kanādas apgabala garīgo vadītāju un iecēla par prāvestu. Kopā ar prāvestu A. Voitku viņš sagatavoja svētrunu grāmatu “Dieva pagalmos”, bet viņa paša svētrunu izlase “Tavu spārnu pavēnī” iznāca 1971. gadā. Prāvests Viesturs Šefers mira 1978. gada 8. oktobrī Monreālā, Kanādā.

Artūrs Krauklis bija luterāņu mācītājs. Dzimis 1904. gada 9. augustā Odesā. Skolojies Rīgā un Odesā, bet izglītību noslēdzis Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā. Vēlāk divus gadus mācījies misijas skolā ārzemēs un dienējis armijas sakaru rotā (1927–1928). 1930. gadā uzsācis teoloģijas studijas Latvijas Universitātē, kuras pabeidzis 1935. gadā, tajā pašā gadā ordinēts par mācītāju. No 1936. gada 1. aprīļa kalpojis kā Ogres pilsētas Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs, vienlaikus būdams arī Piltenes prāvesta iecirkņa vikārs. Kalpošanas laikā Ogrē (1936-1939) viņš aktīvi attīstīja draudzes garīgo dzīvi-organizēja regulārus Dievkalpojumus, vadīja bērnu un jaunatnes darbu, kā arī pats apmācīja un vadīja draudzes kori. Draudzes darbā nozīmīgu vietu ieņēma arī sabiedriskā aktivitāte, tostarp sadarbība ar Dāmu komiteju. 1937.–1940. gadā darbojies Aizsargu organizācijā un bijis Rīgas V aizsargu pulka mācītājs. 1939. gadā pārcelts uz Krimuldas draudzi. 1940. gada novembrī apcietināts, bet 1942. gadā miris izsūtījumā.

Arvīds Perlbahs bija luterāņu mācītājs. Dzimis 1897. gada 25. februārī Vaives pagastā. Mācījies Vaives pagasta skolā un Rīgas reālģimnāzijā, dienējis Latvijas armijā (1919–1920). Studējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē (1921–1927) un beidzis Teoloģijas institūtu (1929). Ordinēts 1929. gada 21. aprīlī. Kalpojis par mācītāju Ādažu Garkalnes draudzē (1929–1939), arī Ādažu draudzē (1930–1933). 1940. gadā kļuva par Atdzimšanas draudzes mācītāju (1940–1944). No 1939. gada līdz 1962. gadam kalpoja arī Ogres pilsētas Evaņģēliski luteriskajā draudzē. Pēc kara bija arī Ikšķiles draudzes mācītājs (1949–1953), vēlāk darbojies Rīgas Krusta draudzē. Miris 1962. gadā.

Voldemārs Plāmsis bija luterāņu mācītājs. Dzimis 1907. gada 29. aprīlī Saulgožos. Ordinēts 1940. gada 6. oktobrī, 1942. gada 1. janvārī atbrīvots no Doles draudzes mācītāja amata, tajā pašā gadā strādājis par skolotāju Bauskā, bet 1942. gada 2. jūnijā iecelts par Saldus II draudzes mācītāju, 1943. gada 15. septembrī iecelts par Baznīcas virsvaldes vikāru, 1945.–1946. gadā bijis Jaunpiebalgas Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. 1946. gada 14. decembrī arestēts par atbalstu nacionālajiem partizāniem, par ko notiesāts un pavadījis aptuveni 10 gadus ieslodzījumā. Ieslodzīts līdz 1953. gada 4. novembrim Južkuzbaslaga nometnē, pēc tam nometināts Amūras apgabalā (Kuibiševas rajonā), no kurienes atbrīvots 1956. gada 12. janvārī. Ogres Ev. lut. draudzē kalpojis no 1963.-1978. gadam. Miris 1978. gada 8. oktobrī.

Arnolds Auziņš kalpojis Ogres Ev. lut. draudzē no 1979. līdz 1983. gadam.

Voldemārs Lorbergs bija luterāņu mācītājs. Dzimis 1907. gada 18. oktobrī. Ordinēts 1934. gada 24. jūnijā, 1934.–1936. gadā bijis Strenču pilsētas Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs, 1936. gada 1. martā apstiprināts par Vecpiebalgas draudzes mācītāju un šajā amatā kalpojis līdz 1944. gadam. Pēc Otrā pasaules kara turpinājis kalpošanu Latvijā, 1952.–1967. gadā bijis Dubultu Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs, vienlaikus 1960.–1967. gadā arī Ķemeru Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. Vēlāk kalpojis Budbergas Evaņģēliski luteriskajā draudzē (1972–1986) un vienlaikus no 1983.–1986. gadam arī Ogres Evaņģēliski luteriskajā draudzē. Miris 1987. gada 11. janvārī.

Osvalds Ābelītis bija luterāņu mācītājs, teologs un sabiedrisks darbinieks. Dzimis 1909. gada 5. martā, Rīgā. Audzis ticīgā ģimenē: viņa tēvs Augusts Ābelītis bija pērminderis Rīgas Doma draudzē pie prāvesta E. Berga. Izglītību ieguvis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bijis studentu korporācijas Lettonia filistrs. Pirmās Latvijas Republikas laikā pazīstams kā Latvijas Radiofona liturgs, apveltīts ar muzikālām dotībām – darbojies kā dziedātājs, vijolnieks, ērģelnieks un mākslinieks. Ordinēts 1943. gada 22. jūlijā Rīgas Mārtiņa baznīcā (Teodora Grīnberga vadībā), 1943. gada 22. augustā iecelts par Bauskas prāvesta iecirkņa vikāru, 1944. gadā darbojies Zālītes pagasta Dzimtmisas skolā, 1944. gada 1. janvārī apstiprināts par Baznīcas virsvaldes vikāru, bet 1944. gada 1. februārī pārskaitīts par Rīgas pilsēstas prāvesta iecirkņa vikāru. Kalpojis vairākās Latvijas Evaņģēliski luteriskajās draudzēs, tostarp Gostiņu, Pļaviņu, Smiltenes, Liepājas Sv. Annas, Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes, Ogres (1986-1989) un Bolderājas draudzēs, pēckara gados visilgāk un nozīmīgāk kalpojis Daugavgrīvas Baltajā draudzē, 20. gadsimta 70. gados bijis Liepājas Sv. Annas draudzes mācītājs. Miris 2001. gada 8. janvārī.

Sarmīte Fišere ir latviešu luterāņu mācītāja un sabiedriskā darbiniece. Dzimusi 1960. gada 19. janvārī, Rīgā. Augusi ticīgā ģimenē: māte Aina Dortāne, tēvs Pēteris Dortāns, būtisku ietekmi uz viņas garīgo attīstību atstāja vecmāmiņas Marija Rozentāle un Valentīna Dortāne. Izglītojusies Rīgas 24. vidusskolā un Bulduru sovhoztehnikumā, ko absolvējusi ar izcilību, strādājusi par agronomi Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā un saimniecībā “Dzirkstele”, paralēli studējot Garīgajā seminārā, kuru pabeidza 1986. gadā, iegūstot teoloģijas kandidāta grādu. Garīgajā kalpošanā iesaistījās 20. gadsimta 80. gados, kalpojot vairākās draudzēs, un 1989. gada 9. septembrī ordinēta par mācītāju. Kalpojusi daudzviet Latvijā, tostarp Carnikavā, Ogrē (1990-1996), Straupē, Krustpilī, Jēkabpilī, Kuldīgā, īpašu uzmanību pievēršot svētdienas skolu un kristīgās izglītības attīstībai. 1986. gadā Alojā nodibinot pirmo svētdienas skolu Padomju Latvijā, kā arī darbojoties kā kristīgās ētikas skolotāja un līdzautore mācību grāmatai “Es mācos mīlēt”. Aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē, piedalījusies Latvijas neatkarības atjaunošanas procesos un Barikāžu laikā, līdzdarbojusies gaidu un skautu kustības atjaunošanā un izveidojusi Ogrē Gaidu un skautu muzeju, kā arī darbojusies starptautiski – piedalījusies vispasaules luterāņu asamblejās, kalpojusi latviešu diasporas draudzēs un veicinājusi misijas darbu Baškīrijā un Krievijā.

Ēriks Mesters bija latviešu teologs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps (1986–1989). Dzimis 1926. gada 20. decembrī Lielauces pagasta “Kalnējos”. Audzis zemnieku ģimenē, mācījies Sniķeres pamatskolā un Aizupes Meža skolā, Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā iesaukts Sarkanajā armijā, vēlāk strādājis Latvijas PSR Nacionālās ekonomikas padomē (1956–1959). No 1960. līdz 1967. gadam studējis teoloģiju LELB seminārā Rīgā, 1969. gada 8. jūnijā ordinēts par mācītāju Rīgas Svētās Trīsvienības baznīcā, kur kalpojis no 1969. līdz 1986. gadam, vienlaikus darbojoties arī Dalbes draudzē (1972–1986) un kopš 1980. gada būdams baznīcas Konsistorijas loceklis. 1986. gada 15. aprīlī ievēlēts par arhibīskapu un konsekrēts tā paša gada 24. augustā Rīgas Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Amatā darbojies līdz 1989. gadam, vienlaikus pasniedzot ētiku Rīgas teoloģiskajā seminārā. Laikā no 1996.-1997. gadam kalpojis Ogres Ev. lut. draudzē. Publicējis darbus par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturi un sarakstījis arhibīskapu biogrāfijas, tostarp grāmatu “Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsture (1944–1990)”. Miris 2009. gada 8. novembrī Rīgā.

Modris Īvāns ir luterāņu mācītājs. Dzimis un audzis Rīgā, vienīgais bērns ģimenē. Bērnības vasaras pavadījis pie vecmāmiņas Burtniekos, kur guvis pirmos garīgos impulsus ticībai. Izglītojies Rīgas Industriālajā politehnikumā, vēlāk studējis Rīgas Politehniskajā institūtā mašīnbūvi un strādājis inženiertehniskā darbā, tostarp Rīgas auto elektroaparātu rūpnīcā un kā vecākais inženieris RPI. Paralēli darbojies kultūras jomā, dziedājis Haralda Medņa vadītajā vīru korī “Tēvzeme” un piedalījies Dziesmu svētkos, vēlāk studējis arī psiholoģiju. Garīgā ceļa meklējumu rezultātā iestājies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē (1994–1998), studiju laikā sācis kalpot Katlakalna draudzē profesora Roberta Feldmaņa vadībā, kura personība būtiski ietekmējusi viņa teoloģisko izaugsmi. Ordinēts 1997. gada 27. novembrī Rīgas Domā. No 1997. līdz 2017. gadam bijis Ogres un Suntažu Evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs. Kopš 2017. gada rudens darbojas Valmieras Sv. Sīmaņa draudzē līdzās virsmācītājam Edijam Kalekauram. Pildījis Ikšķiles iecirkņa prāvesta pienākumus un darbojies arī latviešu diasporā, tostarp apmeklējot draudzes ārpus Latvijas.

Kārlis Ksavers fon Marnics (Carl Xaver von Marnitz) bija vācbaltiešu izcelsmes Latvijas luterāņu mācītājs. Dzimis mācītāja ģimenē. Mācījās Pērnavas proģimnāzijā un Rīgas guberņas ģimnāzijā. No 1876. līdz 1882. gadam studēja teoloģiju Tērbatas universitātē. No 1883. līdz 1892. gadam bija mācītājs Lazdonā, vēlāk Ikšķiles — Salaspils draudzes mācītājs. Darbojās Latviešu literārajā biedrībā. Sākoties Pirmajam pasaules karam Krievijas impērijas varas iestādes viņu izsūtīja no 1915. gada 13. decembra līdz 1917. gadam uz Taškentu. Pēc Februāra revolūcijas atgriezās Latvijā. 1919. gada 30. janvārī arestēts. Ksaveru fon Marnicu apsūdzēja par dalību pretošanās kustības cīnītāju nāvessodos. Oficiāli nāves apstākļi un vieta nav zināma, taču pastāv versija, ka 1919. gada 30. janvārī Kārli Ksaveru fon Marnicu lielinieki nogalinājuši Biķernieku mežā pie Rīgas. Viņa kaps vai mirstīgās atliekas nav atrastas.

Edgars fon Frīzendorfs (Edgar Woldemar Eduard von Friesendorff) bija vācbaltiešu arhitekts, kas strādāja Latvijā, projektējot jūgendstila ēkas. Dzimis 1881. gadā Rīgā. Studēja Rīgas Politehniskajā institūtā tirgzinības (1900–1901) un arhitektūru (1901–1907). Strādāja arhitekta Vilhelma Bokslafa arhitektu birojā (1907–1910), kur kopā ar Bokslafu projektēja Dubultu luterāņu baznīcu. Viņu kopdarbs bija arī Rīgas Krusta baznīca (1908–1909). 1906. un 1910.–1911. gadā pēc arhitekta Frīzendorfa projekta būvuzņēmējs K. Ķergalvis uzbūvēja divas pirmās ēkas Rīgas Centrālcietumam. Līdz Pirmajam pasaules karam Rīgā pēc Frīzendorfa projektiem tika uzceltas apmēram 25 stateniskā jūgendstila ēkas. Laikā no 1919. līdz 1934. gadam viņš strādāja par Lauksaimniecības ministrijas lauku būvniecības nodaļas vecāko arhitektu. Kā Būvniecības nodaļas vecākais inženieris 1931. gadā tika apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1939. gadā izceļoja uz Vāciju, mira 1945. gadā Pozenē (tagad Poznaņa, Polija).

Haralds Kundziņš bija latviešu arhitekts. Izglītību ieguvis Tērbatas ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Strādājis par Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta vecāko arhitektu, bijis asistents Latvijas Universitātē, paralēli papildinoties arhitektūras vēsturē un ceļojot. Izstrādājis pirmo Ogres Ev. lut. baznīcas projektu (nerealizēts). Piedalījies 1937. gada Parīzes izstādē, projektējot Latvijas paviljona iekšējo iekārtojumu. Pēc Otrā pasaules kara dzīvojis trimdā, lasījis lekcijas Baltijas universitātē un strādājis par arhitektu Vācijā, Zviedrijā un Kanādā. Pārslimojis kaulu tuberkulozi, kas ietekmēja viņa veselību visu mūžu, tomēr saglabājis aktīvu intelektuālo un radošo darbību. Pārvaldījis vairākas valodas, bijis mūzikas pazinējs un grafiski talantīgs. Miris 1981. gadā emigrācijā, apbedīts Stokholmā.

Andrejs Kēse bija latviešu inženieris, būvuzņēmējs un sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1881. gada 14. martā. Starpkaru periodā ieņēma nozīmīgus amatus gan Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pārvaldē, gan saimnieciskajā un finanšu dzīvē. Viņš bija Latvijas Evaņģēliski luterisko latviešu draudžu apvienības pirmais priekšnieks, Baznīcas Virsvaldes loceklis un mantzinis. Andrejs Kēse darbojās arī kā Latvijas pilsētu namīpašnieku apvienības vadītājs un bija aktīvs būvniecības nozarē. Viņa profesionālā darbība saistīta arī ar Ogres Evaņģēliski luteriskās baznīcas izveides iniciēšanu 1927. gadā. Vēlāk viņš emigrēja uz ASV, kur 1974. gadā mira Medisonā, Viskonsīnā.

Bija 20. gadsimta pirmajā pusē Ogres apkaimē pazīstams un ietekmīgs būvuzņēmējs, kurš būtiski veicināja pilsētas arhitektonisko un infrastruktūras attīstību. Viņa vadībā tika īstenoti vairāki nozīmīgi būvprojekti, tostarp Ikšķiles Evaņģēliski luteriskā baznīca būvdarbi, viņš piedalījās arī Ogres Evaņģēliski luteriskās baznīcas celtniecībā, izbūvēja Ogres gājēju laipas un uzcēla Ogres dziesmu svētku estrādi. Papildus būvdarbu vadībai J. Starķis nodarbojās ar projektēšanu, piemēram, pēc viņa projekta 1928. gadā celta ēka Ausekļa prospektā 19, Ogrē. Darbojies arī kā zemes īpašnieks, izstrādājot mežus Ikšķiles apkārtnē un pārdodot kokmateriālus Ogres galdniekiem.

Voldemārs fon Hūns (Gustav Franz Woldemar Huhn) bija vācbaltiešu teologs, pedagogs un valodnieks, dzimis 1871. gada 20. maijā luterāņu mācītāja ģimenē. Studēja teoloģiju un fiziku Tērbatas Universitātē. No 1899. gada darbojās Rīgā kā ticības mācības skolotājs. Pēc Pirmā pasaules kara 1919. gadā pārcēlās uz Gdaņsku, kur strādāja par skolotāju un krievu valodas lektoru Technische Hochschule Danzig. Miris 1940. gada 4. februārī Gdaņskā, Polijā.

Galdnieks un interjera meistars Ogrē. Viņš specializējās kvalitatīvu koka mēbeļu un sabiedrisko telpu interjeru izveidē. Nozīmīgākais darbs ir Pētera Šīrona aptiekas interjers, kas izceļas ar rūpīgi izstrādātiem koka plauktiem un autentisku vēsturisko noskaņu. Šis interjers tika izmantots arī seriālā “Ilgais ceļš kāpās”. A.Dreimaņa darbi saglabājušies muzejos un tiek uzskatīti par nozīmīgu Latvijas 20. gadsimta amatniecības mantojuma daļu.

Inženieris. Darbojies arī kā Ogres Ev. lut. baznīcas priekšnieks.