Lasījums no mūsu Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis Sv. Jānis 11. nodaļā. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: “Kur jūs viņu esat likuši?” Tie Viņam saka: “Kungs, nāc un redzi!” Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!” Bet daži viņu starpā sacīja: “Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?” Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārt stāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.” Tā Kunga Evaņģēlijs. Slava Tev Kristu.
Lūgsim: Dievs Svētais Gars, nāc un svētī mūs Tava Vārda patiesībā, kas bija, ir un būs mūžīga patiesība. Āmen.
Šodien ir Mūžības svētdiena, pēdējā Baznīcas gada svētdiena, kurā mēs svinam Kristus valdīšanas svētkus. Kungs Kristus ir uzvarējis un valda Debesu valstībā, bet mēs, vēl esot ceļā uz turieni, sekodami Viņam, šodien svinam Viņa uzvaru. Svinam ticēdami, ka, ticībā Kristum, esam tās dalībnieki ne vien laicīgi, bet arī mūžīgi.
Kāpēc Kristus uzvara ir jāsvin? Tāpēc, ka vienas no lielākajām bailēm, kuras pavada cilvēku visā viņa mūža garumā, ir bailes no nāves un neziņa, kas ar mums notiks pēc tam. Kur mēs nonāksim? Kā tas būs? Ticība, ka Kristus ir uzvarējis un mēs piederam Viņam, atbrīvo mūs no bailēm, tā dod spēku ticības cīņai – pašam iet mazumā un ļaut Kristum sevī augt.
Ticībā Kristum, nāve top nevis par visu cerību galu, bet par visu cerību piepildījumu Mūžībā. Ja ticības cīņā necīnāmies, tad cenšamies par nāvi nedomāt, taču tā, kā Damokla zobens, arvien karājas pār mūsu galvām, līdz Dieva noliktā laikā tas krīt… Neziņa- kad un kā nāves zobens kritīs -ir biedējoša. Instinktīvi, mēs vēlamies šo mirkli attālināt, un tāpēc turamies pie dzīvības ar zobiem un nagiem, tik ilgi, kamēr mūsos ir kaut kripatiņa dzīvotgribas. Dievs to tā ir gribējis, jo vēlas, lai mēs varētu sagatavoties Mūžībai. Tam mums tiek dots žēlastības laiks. Vienam vairāk, otram mazāk, bet ir dots katram. Dievs vēlas, lai mēs sastaptos ar Viņu un Viņā iegūtu mieru, domājot arī par nāvi, taču, lai tas varētu izdoties, lai šī sastapšanās varētu notikt, mums ir jāizdara būtiska izvēle.
Starp ko Dievs aicina mūs izvēlēties? Vispirms starp labo un ļauno. Lai arī tie pasaulē šķietami pastāv līdzās, kā kvieši un nezāles tīrumā, mūžībā nebūs savienojami. Cilvēka sirdī var valdīt tikai viens. Vai kvieši, vai nezāles. Mums ir jāizvēlas, kam mēs ļausim tur augt, kam mēs piederēsim. Labais un ļaunais, Debesis un elle, nav savienojamas. Kamēr paliekam pie pretējas pārliecības, Debesīs nonākt nav iespējams. Romieši teica, ka visi ceļi ved uz Romu. Uz Debesu valstību visi ceļi neved, uz to ved tikai viens Ceļš un tas ir Kristus Krusta Ceļš. Sekojot pa to Kristum, galvenais ir palikt uz tā un nenomaldīties, arī tad ja tas prasa no Tevis pilnīgi visu.
Klaivs Steiplzs Luiss darbā “Svarīga Izšķiršanās” raksta: “Cilvēki domā, ka mums (lai sasniegtu Debesis) nevajadzēs līdz galam un pilnīgi atteikties no visa, ko mēs varētu paturēt sev. Šādus uzskatus es atzīstu par katastrofālu kļūdu. Drīzāk šo pasauli varētu salīdzināt ar ceļu, kas ik pēc pāris jūdzēm sadalās divos un katrs no tiem atkal divos ceļos. Katrās krustcelēs ir jāpieņem lēmums… Es nedomāju ka visi tie, kas izvēlas nepareizos ceļus iet pazušanā, bet viņi izglābsies tad, ja nonāks atpakaļ uz pareizā ceļa. Nepareizu rezultātu var izlabot, taču tikai tādā gadījumā, ja jūs pārbaudāt savus aprēķinus un atraduši kļūdu no tās vietas sākat rēķināt vēlreiz, nevis vienkārši turpināt rēķināt. Ļaunumu var novērst, bet tas nevar attīstīties par labo. Ja neatlaidīgi vēlēsimies paturēt elli, (vai pat pasauli), debesis mums neredzēt. Ja pieņemsim Debesis, nevarēsim paturēt pat pašus niecīgākos un iemīļotākos elles suvenīrus.1”
Ja Jūs uzlūkosiet Austrumu Baznīcā lietoto Kunga Krusta atveidojumu, tad pamanīsiet, ka tam, atšķirībā no Rietumu Baznīcā lietotā, ir vēl viens šķērskoks. Tas norāda uz Krustā Sistā labo un kreiso roku. Pie Kristus labās rokas ir Debesis, bet pie kreisās – elle. Dievs vēlas, lai mēs nonāktu Debesīs, un aicina mūs turp. Tik dziļi tas ir ieausts Baznīcas mācībā, ka parādās gan Krustā sišanas aprakstā, gan arī Krusta attēlojumā.
Liekot mums to uzlūkot, Debesu Tēvs mums jājautā: “ko vēlamies mēs?” Mēs esam brīvi doties abos virzienos. Viens ceļš ir plats un ērts, bet otrs šaurs un ērkšķains. Jēzus brīdina: “Jo, kur ir Tava manta, tur būs arī tava sirds.”2 Tā paliks saistīta pie tā, kas tev ir dārgāks: vai nu pie mīlestības uz Kristu vai visu pasaulīgo. Atšķirība ir tā, ka mūžībā visa radītā pasaule zudīs, bet Kristus nezudīs.
Dievs jautā, jo atšķirībā no mums, zina visu mūsu dzīves ceļu. Tāpēc patiesas ticības atgriešanās auglis ir pilnīga savas cilvēciskās gribas pakārtošana Kunga Kristus gribai par tik, cik tas dzīvojot miesā ir iespējams. Tāpēc mums ir dota ticība, Dieva Vārds un Sakramenti. Tieši izvēle starp labo un ļauno, dziļākajā būtībā, ir izvēle starp Debesīm un elli. Lai nonāktu ellē, būs gana ja atraidīsi Dievu un atmetīsi Kristu, jo elle un ļaunums dabīgi pievelk cilvēku, līdz tas to aprij, tāpat kā Zemes gravitācija bez pūlēm pievelk jebkuru ķermeni, kas nonāk tās ietekmes zonā.
Par to domājot 17. gs. angļu dzejnieks Džons Miltons3, dzejolī Zudusī Paradīze formulē domu, ka ikviena nonākšana ellē ir apzināta izvēle, kuru izdara katrs, kuru virza motivācija: “Labāk valdīt ellē, nekā kalpot Debesīs”. Konsekventa palikšana pie savas gribas, uzskatiem vai taisnības ir taisnākais ceļš uz elli. Klaivs Steiplzs Luiss šo domu noved līdz pilnībai: “Galu galā būs tikai divu veidu cilvēki, tie kuri teiks Dievam: “Tavs prāts lai notiek”, un tie kuriem Dievs teiks “Tavs prāts lai notiek”.
Ikviens ir tiesīgs izvēlēties starp Debesīm un elli, un mēs varam būt droši, ka to, ko būsim izvēlējušies to arī iegūsim. Tikai, ja nokļūt ellē netraucē nekas, kā vien Dieva dāvātā Žēlastība un mums atvēlētais atgriešanās laiks, tad, lai nonāktu Debesīs nebūs tik vienkārši, mums nāksies atsacīties no pilnīgi visa, kas sakņojas ellē.
Patiesībā agrāk vai vēlāk ejot šauro ticības ceļu ikviens, kurš godīgi meklē, nonāk pie atziņas, ka mēs vispār neko nevarēsim paturēt, ja vēlamies nonākt izvēlētajā galamērķī – Debesīs. Jo tas, kas man šai ceļā traucē visvairāk, ir mana bezdievīgā griba un cietā sirds, grēka samaitātības un ļaunuma dēļ. Tāpēc cilvēka gribai sastopoties ar Dieva Žēlastību ir jānomirst, bet sirdij jāsalūst, lai tās varētu piedzimt Debesīm. Visam mūsu ķermenim, kā garīgam (proti dvēselei), tā laicīgam, ir jānostājas aiz Kristus un jāseko Krusta Ceļā. Jo viss, kas neatrodas uz Krusta Ceļa un ticībā nesaņem dzīvību no Kristus, taps nocirsts un iemests ugunī, gluži kā vīna koka nokaltušais zars. Ja Kristus redz, ka Tu mēģini lavierēt, un tā ej pazušanā, var nākties pārnestā (un dažkārt arī tiešā) nozīmē šķirties no rokas, kājas vai pat acs, jo labāk Tev zaudēt vienu tavu locekli, nekā visas Tava miesa nonāk ellē.4
Lai ļautu Kungam mūs galīgi atbrīvot no nāves saitēm, esam aicināti spert vēl vienu soli tālāk. Ir jāsaprot, ka lai nonāktu Debesīs, “nepietiks arī ar cilvēcisku mīlestību, vismaz tādu kādu to saprotam mēs mirstīgie. Debesīs nekas necelsies augšā, lai dzīvotu mūžīgi, iekams tas nebūs apglabāts5”, kā Lācars. Lācars, Marta un Marija mīlēja cits citu un sava ciemata ļaudis, bet arī ar to nebūtu pieticis, lai iemantotu Debesis. “Jo pat labākais un cēlākais mūsos, tai skaitā cilvēciska mīlestība nevar iekļūt Debesīs, tāda, kāda tā ir pašreizējā stāvoklī.”6 secina K.S. Luiss.
Te nu arī mēs ieraugām, ka, lai nonāktu Debesīs, mums ir nepieciešama pārcilvēciska Mīlestība, tāda kura spēj mūsu cilvēcisko mīlestību pārveidot. Un tāda Mīlestība ir iemantojama tikai ticībā, tveroties pie Kristus. Tikai iemantojuši ticībā Debešķīgo Mīlestību, mēs varam būt droši, ka Kristus nāks un, saukdams mūsu vārdu, pavēlēs mums kā Lācaram nākt ārā no nāves un galīgi atraisīs no tās siatēm!
Ja gribam nonākt Debesīs mums pilnīgi VISS ir jāieliek Dieva rokās, lūdzot, lai Viņš izsver un, pārveidotu atpakaļ, atdod mums tikai to, kas mūs saista pie Viņa. Pateicība Kristum, kurš apsola: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.7
Tāpat kā Marta un Marija, ticības paļāvībā, lūdza glābt savu brāli Lācaru, tā arī mēs, savā nespēkā, esam aicināti vērsties pie Kunga lūgšanā un meklēt stiprinājumu Viņa Vārdā un Sakramentā. Tad varam būt droši, ka palīdzību un žēlastību, īstajā laikā, no Kristus saņemsim Viņa un ne sava nopelna dēļ. Palīdzību, bez kuras mēs ticības ceļā nespējam atsaukties Viņa Mīlestībai, kur nu vēl nostāties pie Kristus labās rokas Pastarā Tiesā.
Svētie Raksti mums skaidri apliecina, ka ticībā Pestīšanas Durvis ir katram atvērtas, bet ne katrs steidzas pa tām ieiet, kaut arī ir kopš dzimšanas tam aicināts. Tāpēc Kungs Kristus mūs brīdina: daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Nepievilsimies. Ticība mums gan dāvā pestīšanu, bet, ja mēs atsakāmies no cīņas par Debesīm, to remdenumā riskējam viegli pazaudēt. Ticība vienmēr ir cīņa, kuru uztur un iekvēlina Svētais Gars. Grēcinieka sirds var tapt darīta svēta tikai tad, kad tā pilnībā, nedalīti atsaucas Dievam, un tā kļūst neglābjami ļauna tad, kad pievēršas elkiem.
Dr. Mārtiņš Luters savā Mazajā Katehismā, skaidrojot pirmo bausli, māca: “Mums būs Dievu vairāk par visu bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.” Bīties Dievu, mīlēt Dievu un paļauties uz Dievu ir Debesu Īstenība, tas nav ar ikdienas dzīvi nesaistīts apziņas stāvoklis. Šajā īstenībā ir jāgrib ieiet, palikt un dzīvot.
Lūgsim nepagurdināmi, lai arī pie mums piepildās Dieva žēlastība, ka arī mēs reiz varam nomanīt, ka nu vairs nedzīvoju es, bet tagad manī dzīvo Kristus.8 Pāvils, Kristus žēlastībā, piedzima Debesīm. Dievs vēlas, lai arī Tu, izvēloties sekot Kristum, tām piedzimsti. Tāpēc ķēries pie arkla, neskaties atpakaļ9.
Debesu Tēvs ir izdarījis visu lai dāvātu mums Debesis, Viņš vēlas tur būt kopā ar mums, saviem bērniem. Viņš ir sūtījis Jēzu, lai ticībā Viņam mūsu grēki top piedoti, un mēs Debesīs nonākuši varētu Tur palikt. Lai Kristus Mantojums Ko cilvēka acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.10, kļūtu arī mūsu Mantojums.
Mūžības svētdiena ik gadu mums atgādina, ka Kristus ir uzvarējis, un mēs līdz ar Viņu uzvaram, ja līdz galam pastāvam viņa draudzes kopībā. Jo vēl īss brīdis, un arī Tev būs jābauda rūgtais nāves dzēriens. Pēc tam par realitāti kļūs tas, ko Tu būsi izvēlējies.
Sadzirdi: “Beigās būs tikai divu veidu cilvēki, tie kuri teiks Dievam: “Tavs prāts lai notiek”, un tie kuriem Dievs teiks: “Tavs prāts lai notiek”11… vieni stāsies pie Kristus labās, bet otri pie kreisās rokas.
Kurā pusē, Dievam tik dārgais cilvēk, stāvēsi Tu?
Āmen.
1 K.S.Luiss “Svarīga Izšķiršanās” Rīga, Klints 2008, 6.lpp.
2 Mt 6:21
3 John Milton (1608 – 1674) Paradise Lost 1667. “Better to reign in Hell, than to serve in Heaven.”
4 Mt 5:29-30
5 K.S.Luiss “Svarīga izšķiršanās” 81. lpp.
6 Turpat
7 Lk 11:9-10
8 Gal 2:20
9 Lk 9:62
10 1. Kor 2:9.
11 K.S.Luiss “Svarīga izšķiršanās Klints Rīga 2008, 60.
Ja vēlaties izdrukāt mācitāja sprediķi, spiediet šeit!