Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Rīta garumā Viņš atkal bija Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdies tos mācīja. Tad rakstu mācītāji un farizeji atved pie viņa sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostatījuši, viņam tie sacīja: “Mācītāj, šī sieviete ir pieķerta laulības pārkāpšanas brīdī, bet Mozus mums bauslībā pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Un ko Tu saki? Tie tā sacīja viņu kārdinādami, lai varētu viņu apsūdzēt. Bet Jēzus, noliecies, ar pirkstu rakstīja uz zemes. Kad nu tie nerimās izjautāt, Viņš piecēlās un tiem teica: “Kurs no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, rakstīja uz zemes. To dzirdējuši, tie cits pēc cita, gāja prom sākot ar vecākajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas stāvēja vidū. Jēzus piecēlās un viņai jautāja: “Sieviete, kur viņi ir? Vai neviens tevi nenotiesāja?” Viņa teica: “Ne, Kungs, Neviens!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nenotiesāju; ej un no šī brīža vairs negrēko!” Jēzus Kristus Evaņģēlijs Jņ 8:1-11.
Jēzus nāk agri no rīta. Jēzus iet uz Templi. Kā cilvēks, Jēzus dodas pielūgt Dievu, kā Dievs Viņš dodas cilvēkus mācīt un atklāt tiem Patiesību. Evaņģēlijs ne vien mums atklāj patiesību, bet atklāj arī to, kā Jēzus māca patiesību … Jēzus māca mūs pacietīgi, Jēzus māca mūs lēnprātīgi, kā Dievs uzrunā un māca savus bērnus – Mīlestībā. Kāpēc? Varbūt Jēzus grib, lai es un tu ne tikai sadzirdam, bet arī saprotam, un darām, to ko Jēzus mums māca.
Paskatīsimies uz sevi. Kā es runāju tad, ja vēlos, lai kāds mani sadzird un saprot? Piemēram, mans bērns? Ja gribu, lai mani sapratis, viņš arī kaut ko iemācītos un tad vēl attiecīgi rīkotos? Es varu cerēt, ka viņš bīsies bailēs no soda. Varu cerēt, ka bērns paklausīs tikai tāpēc, ka man ir autoritāte, vai tāpēc, ka man ir status, vai tāpēc, ka es esmu spēcīgāks un esmu pakāpies? Bērns iespējams paklausīs, tikai cik labprātīgi? Un vai par katru cenu panākta paklausība dos augļus? Ja man būs drosme atzīt, ka es pats laiku pa laikam nespēju paklausīt Jēzum, kā tad bērns var spēt vienmēr paklausīt man? Bērns taču saprot un jūt, ja vēlamies viņam palīdzēt, nevis tikai panākt noteiktu viņa rīcību. Tāpat kā ja mēs ieklausāmies savā sirds balsī, mēs jūtam, ka Jēzus negrib paklausību par katru cenu, Viņš grib palīdzēt katram no mums, bet ne mūs piespiest. Tāpēc Jēzus joprojām stāv mūsu vidū.
Farizeji nāk un saka “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Šis jautājums, neskan tikai Jēzum vien. Šis jautājums ir tikpat domāts Tev. Ko Tu saki? Farizeji nāk un atsaucas uz Mozus mācītu likumu, likumu, ko ir devis pats Dievs Sinaja kalnā. Viss ir pareizi. Grēciniece pieķerta ir, akmeņi ir, Jēzus arī te ir. Kāda veiksmīga sakritība…
Šī nu ir tā reize, kad pēc likuma, vecajiem ir taisnība, jo šoreiz viņi nebalstās uz cilvēku izdomātām tradīcijām. Viņi balstās uz Rakstiem. Te pat zvērinātam luterānim, būtu grūti ko iebilst. Nu tad draudze, ko darīsim? Re, kāda izdevusies situācija domā farizeji – pie viena tiksim vaļā no ir no grēcinieces, ir no Jēzus. Tā viņi cer. Jēzus ir vēl neērtāks, par to sievu. Sieva jau ir tikai iegansts. Farizeji grib tikt vaļā no Jēzus. Kā mēs dažreiz, kad tas ir izdevīgi, gribam tikt no Jēzus vaļā, vai vismaz aizbāzt Viņam muti. Jēzus bieži ir neizdevīgs, jo viņš neprasa likumu pildīt formāli, bet pēc būtības. Tāpēc nekad apsūdzētājiem nerīmējas. Ievērojiet tie jautā: ko Tu saki? Tas ir jautājums katram, kas jau seko Jēzum un katram, kas grib Viņam sekot! Tas ir jautājums Tev un man: Ko Tu saki, ja šī sieva tev ir sveša? Ko, ja sieva Tev no draudzes zināma? Bet ja nu tā ir tava paša sieva (vai vīrs)? Ko tad Tu saki? Un ja nu tā sieva vai vīrs, kas pārkāpj laulību un še atvests stāv Kristus priekšā, esi Tu pats? Ko tad Tu saki?
Atceries Tev rokā vienmēr ir akmens, man arī ir, un katram draudzē ir! Nu, kā tu rīkosies? Vienkāršais jautājums, pēkšņi kļūst pavisam sarežģīts. Un atbildes būs pavisam dažādas. Kāpēc? Viss pēkšņi ir atkarīgs, no tā, kā tas skar tevi… Bet, ko saka Jēzus? Jēzus sākumā neko nesaka. Viņš vienkārši klusē un raksta ar pirkstu smiltīs. Viņš redz, katra sirdi un katru akmeni. Viņš redz laulības pārkāpēju, katrā no mums. Lai arī Dievs ir noslēdzis Derību ar tevi un mani, Dievs zina, ka bez Viņa klātbūtnes mēs nenieka nespējam to pildīt. Nespējām Mozus laikā, nespējām pirms tūkstoš gadiem, nespējam šodien un nespēsim rīt. Jēzus to zina. Jēzus zina, ka pat vislabāko nodomu vadīti vieni laulības pārkāpēji, tie kuri nav pieķerti, tiesās citus – tos, kuri ir pieķerti. Tāpēc Kristus klusē.
Vai tu un es atzīstam, ka esam laulības un bauslības pārkāpēji? Bet, ja mēs abi godīgi paskatītos savā sirdī ar Jēzus acīm? Vai tad, es nekad neesmu laulību pārkāpis? Darbos? Vārdos? Domās? Pēkšņi man vairs nav ko teikt, un man ir jāapklust. Jēzus klusē un gaida, lai mēs apklustam! Apklustam, tās Mīlestības priekšā, kas ir Viņa klātbūtnē. Jo tieši tāpēc Viņš ir nācis: samaksāt par katru un ikvienu no mums, par katru darbu, par katru vārdu un par katru domu. Un lai arī Viņš to visu zina, Viņš tomēr mums piedod, un māca piedot.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Ievērojiet Jēzus paskatās acīs pirms Viņš atbild. Acīs man, acīs Tev un acīs farizejiem, un ar vienu teikumu Viņš ir padarījis mūs visus kailus. Vai Viņš mūs tiesāja? Vai viņš mūs lamāja? Vai viņš mums ko pārmeta? Nē. Viņš vienkārši gaidīja, kad mēs to sapratīsim, ka esam kaili. „Kas ir bez grēka tas lai pirmais akmeni uz viņu”. Kādam ir jābūt pirmajam. Akmeņi nekrīt paši no sevis. Kādam ir jābūt pirmajam, jāsadzird un jāierauga Jēzus un jānomet savs akmens, un Jēzus gaida, kurš būs sadzirdējis, un turpina rakstīt ar pirkstu smiltīs. Viņš joprojām raksta smiltīs manu vārdu, joprojām raksta arī manas sirds smiltīs. Taču arī tad, kad esam palikuši kaili Jēzus priekšā, Viņš mūs neatstāj kailus, Jēzus mūs apskauj, Jēzus mūs apģērbj, Jēzus mūs paglābj, Jēzus dod mums žēlastības laiku, laiku sadzirdēt Viņa aicinājumu.
Tik ilgi, kamēr, es apjaušu, ka Žēlsirdība un Piedošana ir kaut kas vairāk par Likumu. Ka Žēlastība, ir kaut kas vairāk par Taisnību, ka žēlastība un piedošana ir kaut kas vairāk par zaimiem, spļāvieniem, pazemojumiem, ņirgāšanos, sāpēm, ciešanām un nāvi! Ja to sapratīsi tu, tad tu sapratīsi, kāpēc Kristus ir nācis šai pasaulē.
Dievs skatās un gaida, kurš nometīs savu akmeni, un joprojām raksta ar pirkstu smiltīs. Un kad mēs visi esam nometuši savus akmeņus un aizgājuši, Jēzus paceļ galvu un jautā: “Kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” un atbildi sadzirdējis: “Neviens, Kungs!” Jēzus saka: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”. Tas skan ne vien sievai, tas skan mums visiem. Dievs sūtīdams Jēzu ir atstājis visus savus akmeņus, kurus Viņam būtu pilnas tiesības mest. Jo Jēzus ir nācis mūs visus glābt, un nevis pazudināt. Es arī Tevi nepazudinu…tā saka Tas Kungs tavs Dievs, un tu vari būt par to drošs, jo to saka Kungs Jēzus Kristus. Paraugies uz Jēzu, Viņš ir tepat Tev blakus, Viņš Tev ir piedevis. Viņš gaida, kad spēsi piedot tu, jo tikai piedošana atver ceļu Mīlestībai.
Āmen. Māc. Mārtiņš Kalējs.