Pirms daudziem gadiem, aktualizējoties tēmai par desmitās tiesas došanu, man īsti nebija sava viedokļa. Daudzi mani kristīgie draugi šajā jautājumā šķita diezgan nelokāmi, domādami, ka ikvienam kristietim bez atrunām jādod desmit procenti no saviem ienākumiem.
Nebija tā, ka es tam nepiekristu; viņiem taču bija Rakstos balstīts pamatojums. Kas gan bija man? Labākajā gadījumā – maznozīmīgi prātuļojumi. Varēju minēt apstākļus, kas attaisnotu pilnu desmit procentu nemaksāšanu (piemēram, lai samaksātu par neplānotu operāciju), bet šo iemeslu saraksts nebija visai veiksmīgs; mani draugi jau nemēģināja noliegt manas vajadzības… Beigu beigās kāds nežēlīgs fakts visā godībā nostājās manu acu priekšā: man nav vajadzīgi šie desmit procenti no maniem ienākumiem; es tos paturu tikai tāpēc, ka tā gribu.
Turklāt mani mulsināja manas draudzes attieksme pret desmito tiesu (vēl joprojām mulsina). Manējā – kā jau vairākums draudžu – šķita samērā pavirša par visu šo “ziedošanas” lietu. Nekad neparādījās vārdu savienojums “desmitā tiesa”, neviens nerunāja par nepieciešamību ziedot draudzei. Šķita, ka no Rakstiem ir izdzēsts jēdziens par pirmo augļu došanu Kungam – un tas aizstāts ar laipnu izpildrakstu: “Ja nav grūti, iedodiet kaut ko.”
Bet desmitās tiesas došana sagādā grūtības. Ja tā nebūtu, Dievs mums nebūtu licis to darīt.
Laika gaitā kļuvu arvien pārliecinātāks, ka Tas Kungs grib, lai pilnībā nododu Viņam savu dzīvi un ka “manas” naudas došana ir šīs nodošanās nepieciešama izpausme. Viņš, kas par brīvu mums devis visu, ir pavēlējis mums dot atpakaļ. Ja mēs nepaklausām, tad ar ko esam labāki par zagļiem? Cilvēks, kas nedod desmito tiesu, riskē kļūt korumpēts. Viņš uzdrošinās būt kā Jūda – tik neapdomīgi nekaunīgs cilvēks, kas domā, ka zagšana no dzīvā Dieva naudasmaka dos viņam kādu ilgstošu labumu.
Dzīvot no mannas
Pilnu desmit procentu došana piespiež cilvēku paskatīties, cik daudz viņš ir pieķēries materiālām lietām; tā izaicina mannu un mamomu uz dueli mūsu dvēselē. Zinot, cik ļoti nobažījušies par savām finansēm ir lielākā daļa no mums; zinot, cik smagi mums jāstrādā, lai kaut ko nopelnītu, un cik stingri turamies pie nopelnītā, nauda kļūst par kaujaslauku, kur Kungs izaicina mūs parādīt savu drosmi.
Tātad, ja atdodam savu dzīvi Dievam, mums nevajadzētu būt izbrīnītiem, ja pirmām kārtām viņš prasa no mums mūsu naudu. Ja mēs nebūsim daļa arī tajā, ar ko gan mēs atšķirsimies no Jaunajā Derībā minētā bagātā jaunekļa, kurš nespēja atdot visu nabagiem, lai sekotu pašam Dievam? Nauda varētu būt skaidiņa mūsu acīs, kas padara mūs aklus. Ja mēs nevēlamies dalīties ar Visaugstāko Dievu vienā no katrām desmit nopelnītajām naudas vienībām, uz kāda pamata tad varam godīgi teikt, ka viņš mums ir viss? Ko gan mēs esam gatavi dot, ja noliedzam viņa daļu?
Tāpat desmitās tiesas došana dod iespēju izteikt mūsu ticību Kristus miesā, kas pēc tā, ko māca Bībele, ir Baznīca. Liec savu naudu, kur tava mute ir, viņi saka. Protams, mēs neliegtu savu naudu, ja redzētu Jēzu miesā ciešam savu acu priekšā, tad kā mēs varam to liegt viņa ļaudīm?
Dodot mēs saņemam. Šī patiesība ir tā lēca, caur kuru varam saskatīt iemiesošanos: Kristus, kas atdeva katru savas dzīves unci, tika pacelts neizmērojamā krāšņumā, saņemot sava Tēva svētību. Tāpat arī mēs: ja dodam, ko Dievs no mums prasa, tiekam svētīti. Šī svētība pastāv paradīzē, bet tā var kļūt arī par laicīgu realitāti pēc Jēzus apsolījuma, ka tie, kas atstāj savu māju Viņa dēļ, saņems to šajā laikā (Mk 10:29, 30).
Patīkams upuris
Diskusijās par desmito tiesu allaž jaušama tieksme uz burta kalpību. Šīs diskusijas bieži iestrēgst Bībeles pantu iztirzāšanā par to, cik tad īsi no mums tiek prasīts, kā arī aizdomās, ka Baznīca acīmredzot grib izmantot šos Kristus teiktos vārdus savā labā. Vai gan tas atšķiras no piemērotu atrunu meklēšanas?
Kamēr vien ir kas tāds, kas svarīgāks par desmito tiesu – un pat dažādi naudas izlietošanas mērķi, kas varētu pretendēt būt svarīgāki, – ir nepieciešams tikai viens Bībeles pants, kas veido mūsu attieksmi pret desmito tiesu: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla” (1Mz 1:27a). Cilvēks, kas pazīst Dievu, rīkojas pateicībā, un pateicība savu dabisko izteiksmi rod devībā. Devīgs cilvēks vienmēr meklēs, kā iedot vēl vairāk. Šī attieksme – ko vēl es varu dot? – pati par sevi būs mums dzīvinoša, liks mums dot desmit vai vairāk procentus tik dabiski kā neko citu pasaulē.
Kas notiktu, ja mēs katrs no saviem ienākumiem dotu desmit procentus Kungam? Šis jautājums ir no “vienalga” sērijas un atklāj mūsu patieso attieksmi pret Dieva Baznīcu. No vienas puses, mums ir bail, ka nepietiks naudas, lai ērti dzīvotu tālāk, ka mums kaut kas būs jāupurē. No otras puses, ir bailes, ka mūsu ziedotā nauda tiks izšķērdēta, ka draudzei nevar uzticēt tik lielu naudu (vai gan to var uzticēt mūsu dvēselei?).
Runājot par pirmajām raizēm, jā, droši vien mums būs kaut kas jāupurē. Iespējams, būs jāiegrožo savas dzīves standarts vai finansiāli jāpacīnās. Bet šie upuri – vai pat vēlēšanās tādus veikt – ticīgajam var nākt par svētību, jo viņš zina, ka Dievs dos visu, kas viņam ir vajadzīgs. Svētības, ko dodam savai ģimenei, galu galā nav iespējamas bez Dieva svētībām. Ja saviem bērniem sakām, ka viņi ir mums “vērti” tik un tik skolasnaudas, kā gan Dievam nebūtu vērtīga katra mūsu naudas vienība bankas kontā? Ja mēs atsakāmies kaut ko upurēt, tad mūsu mīlestība ir tikusi pārbaudīta – un izrādījies, ka tās trūkst.
“Nu labi,” daži teiks, “bet kā mūsu draudze izlietos šo naudu?” Ja visi reizē sāktu dot desmito tiesu, vai mūsu draudzes – mūsu smagnējās, neprasmīgās, neuzticamās draudzes – varētu prasmīgi tikt galā ar tādu negaidītu laimi? Tas ir lieks jautājums. Mūsu uzticību – tāpat kā pravieša Hozejas uzticību netiklei Gomerai – nenosaka rezultāti. Lai gan mēs draudzi neredzam uzvarām vainagotu caur mūsu desmito tiesu, tomēr caur to tiek celta Kristus miesa. Mums jārūpējas, lai mēs neiekristu Jūdas spriedelēšanā, kurš, redzot, cik dārga eļļa tiek izlieta Jēzus svaidīšanai, ciniski piesauc nejūtīgu utilitārisma veidu.
Mēs dodam Kungam, nevis draudzei; mūsu draudze ir mūsu pilnvarotais. Ja draudze nav izrādījusies uzticama agrāk, varbūt tas ir tāpēc, ka mēs paši neesam atļāvušies tai uzticēties. Mēs esam izprātojuši, kā būtu jādzīvo mācītājam, tāpat arī mūsu dzīvesbiedram un bērniem. Mūsu uzdevums ir padarīt sevi viegli ievainojamu, dot Dievam iespēju pārveidot dāvanu, ko esam saņēmuši Viņa valstībai. Sliktākajā gadījumā mēs būsim darījuši to, ko vajadzēja, un audzinājuši savu raksturu. Mēs būsim dzīvojuši ar mazumu un vairāk paļāvušies uz Dievu. Velns mūs būs kārdinājis pārvērst akmeni maizē, bet mēs to būsim nolieguši.
Dažos retos gadījumos varbūt kāda kristieša draudze bijusi tik bezatbildīga, ka padarījusi par neapdomīgu (varbūt pat grēcīgu) ziedošanu tai. Šī kristieša apņemšanās dot desmito tiesu tad noliek viņu izvēles priekšā: pārtraukt šo draudzi apmeklēt vai – ja šāds solis būtu grūts – pārdomāt dzīvi, kāpēc viņš noslēdzas no kādas citas patiesi uzticīgas draudzes.
Naudas sprediķis
Ja mēs visi dotu desmit procentus, kas gan tā būtu par liecību! Tomēr – kad no kanceles izskan aicinājums uz desmito tiesu, vienīgais, ko daudzi draudzē dzird, ir vecais, labais Naudas sprediķis. Ir dabiski (un dažkārt pareizi), ka daži cilvēki draudzē interpretē šo sprediķi kā egoisma izteiksmi no mācītāja puses. Tas var radīt atsitiena efektu, protams, netīši attaisnojot paša baznīcēna egoismu.
Bet, ja Naudas sprediķis nav gana labs, tad nav arī pareizi, ka Baznīcas misiju sakropļo tie cilvēki, kas nav čakli atmaksājuši visu labo lietu Avotam. Varbūt palīdzēs pamatīga kampaņa, dažādu runātāju aicināšana un rakstu publicēšana, kuri no jauna atklāj un stāsta par desmitās tiesas nozīmi.
Bet varbūt mums vajadzīgs vien Svētā Gara pieskāriens sirdij, kas gatava to saņemt, pieskāriens, kas ir daudz skaidrāks un daudz spēcīgāks nekā tūkstoš sprediķu spēks.
Autors: Daniels Propsons (Veinas valsts universitātes filozofijas pasniedzējs, ASV), tulkots no teoloģiskā žurnāla „Touchstone” 2010.g. maija/jūnija numura. (Tulk. A.Zikmane; Red. A.Lezdiņa)